Laika prognoze

Pa stigu uz STIGU

Indulis-Viduss

Dalībnieku saraksts

dalibnieki

Stiga Trophy'12 filma

2013 bekeles ff 12 08

Mēs medijos

Mes-medijos

Rezervē savlaicīgi!

Hotels-st



Indulis Vīdušs: "Pa stigu uz Stigu" /2012/

 

/Raksta autors: Indulis Vīdušs, Foto: Andris Eglītis, Aldis Toome, Egīls Grinfelds, Edgars Janovs, Vilmārs Vidiņš un Evita Ružāne/
 
Indulis-Viduss 

STIGA TROPHY 2012Reti gadās, ka galvenā sponsora nosaukums sakrīt ar sacensību norises vietu, bet "Stiga Trophy" – Latvijas un NEZ čempionāta posms Trofi reidā šī gada augustā Trapenē ir izņēmums – tik tiešām dalībnieki lielāko sacensību daļu pavadīja pārpurvotās un sen nebrauktās meža stigās. Vecais, labais stāsts par to, ka ar traktoriem tur sen neviens vairs nepārvietojas, jo bebri ir visu appludinājuši... Tātad pienākusi džiperu kārta. Pieteikto dalībnieku saraksts gluži kā treknajos gados – TR3 klasē vien vairāk par duci dalībnieku, kopā no četrām valstīm. Nu kas gan var būt labāks par tādu "monstru ballīti"!

1-Eve-stigaKā jau tas šajā sezonā ir ierasts, pāris dienas pirms sacensībām kāds attopas, ka ir palicis bez stūrmaņa. Man jau ir sagatavota rutīnas atbilde – kādus desmit gadus no savas dzīves bez atlikuma esmu veltījis TR3 attīstībai, tātad, ja tagad varu, tik vien kā pāris dienas pavārtoties dubļos, nodrošināt veselas ekipāžas startu, tas vienkārši ir mans pienākums! Šoreiz man piezvanījuši neparasti agri – līdz "gonkai" vēl vesela nedēļa. Aizbraucu aplūkot vēl neredzēto sporta rīku. Maigi izsakoties, esmu šokā. Tur ir tik vien kā četri riteņi un motors! Caur salona grīdu var aplūkot ātrumkārbu un priekšējo kardānu. Bet ir arī labās ziņas. Ar šo rīku Andrejs ir uzvarējis iepriekšējo "Dubļu ērgļa" posmu – tātad, šis tehnikas brīnums ir spējīgs vismaz pāris stundas pārvietoties dabiski šķēršļotā vidē drastiskā sacensību režīmā.2-Eve-stiga

Skarbā dzīves pieredze gan liecina, ka trofi reidos sīkumu nav. Pietiek nodzirksteļot štruntīgam drošinātājam, lai jūs pa tumsu aizskrietu garām kādam slēptajam kontrolpunktam un tātad ieskaitei konkrētajā posmā. Nebūtiska detaļa kā draņķīgs logu tīrītājs sola pilnu kontaktu ar telefona stabu. Telefona stabam tas, protams, beigsies letāli, bet arī jums tas var krietni pabojāt rezultātu. Iemesli zaudējumam ir neskaitāmi un kopumā tos visus sauc par bērnu slimībām, jo tie visi ir it kā sīkumi... Ātri izvērtēju savas iespējas un par prioritāti izvirzu salona durvis vismaz stūrmaņa pusē. Svinīgi apsolos aizbraukt uz veikalu, sapirkt šādus tādus vajadzīgus krāmus pārdesmit latu vērtībā un kādā brīvā pēcpusdienā sakniedēt ultra vieglu alumīnija konstrukciju, kas piesegtu navigācijas "kompīti" un sacensību dokumentācijas papīrus no dubļiem un koku zariem. Bet cilvēks domā, Dievs dara, un labie nodomi paliek sadaļā pie labajiem nodomiem. Iepriekšējā vakarā pirms "gokas" ierodos garāžā, bet bez durvju sastāvdaļām. Auto nav kļuvis ne par matu gatavāks. Labā ziņa – ap to rosās elektriķis. Vismaz būs minimums pāris lampiņu, lai varētu iziet tehnisko komisiju un tumsā tā puslīdz atrast ceļu. Dabūt šo tehnikas brīnumu līdz finišam būs Hērakla cienīgs varoņdarbs.3-Eve-stiga

Piektdienas pēcpusdienā esam nonākuši Alūksnē, kur mūs gaida reģistrācija un tehniskā komisija. Parastā pirmsstarta jezga iedarbojas uz mani kā šampanietis. Satieku senākus un jaunākus cīņu biedrus. Katrs rokas spiediens un iztālēm pamāts sveiciens uzlādē un uzmundrina, kamēr esmu nonācis patiesā eiforijā. Tiktāl, ka pat piedāvājos karsējmeiteņu komandai par treneri. Tā jau ir diagnoze. Jācer, ka to man ieskaitīs pie vainu mīkstinošiem apstākļiem.

Bet katri prieki reiz beidzas un jāķeras pie darba. Vispirms jāuzstāda navigācijas aprīkojums. Vakar vakarā tajā vietā, kur normāliem auto ir panelis, tika piemetināti pāris dzelži. Šodien, skats uz dzīvi ir drusku mainījies, nākas tos papildināt ar kādu uz vietas atrastu dēļa galu. "Kompītis" beidzot ir vietā, bet negrib atrast jumta antenu. Mirkli ļaujos panikai. Tas uzlabo asinsriti, palielina koncentrēšanos un vispārējo mobilizāciju. Kādu brīdi trīcošām rokām paburos pa uzstādījumiem un izdodas pārgudrajām ierīcēm palīdzēt atrast vienai otru. Uz ekrāna kartes parādās sarkanā bultiņa, kas norāda mūsu atrašanās vietu un pārvietošanās virzienu. Paldies Dievam! Esmu gatavs veikt savas pamatfunkcijas – jaukt kreiso pusi ar labo. : ) 

4-Aldis-ToomePasākums sākas ar parādi Alūksnes centrā. Braucam kolonnā policijas bākuguņu pavadībā. Gluži kā tādas īpaši svarīgas pakaļas. Parasti policisti nav nekādi džiperu draugi, tāpēc mēs esam izvēlējušies vidi, kur bez helikoptera viņi mums netiek klāt. Šī ir tā reize, kad tikšanās ir patīkama, vismaz mums. Pēc tam ir pirmā atrādīšanās skatītājiem. Mazs džipu sprintiņš tādā kā miklā krūmājā pilsētas pievārtē. Ir pat viena pļaviņa, kur TR1 ar nieka 30 cm "šaurajām" riepiņām ir pratuši izrakt rises. Ir laiks paskatīties kā te skrienas Open klases līderi Ivars ar Romānu. Cīņas karstumā, katrs iegāžas risēs savā pļaviņas stūrī. Nākamais duets šeit brauc drusku prātīgāk un iztiek bez vinčošanās. Bet vismaz skatītājiem tiek savs prieciņš. Mums te jāskrienas ar Zeizu. Tā kā starts ir pa pāriem, bet starta kārtība individuāli, iznāk startēt pusstundu pirms paredzētā laika. Andrejs nav paguvis nostiprināt "razdatkas" kloķi un tas startā "izlec" neitrālajā. Zaudētās sekundes daļas ļauj Zeizam izrauties vadībā. Šaurajā trasē paliek tikai viena cerība apdzīt, ja nu konkurents trāpa risēs slapjajā pļaviņā. Bet TR3 tur aizripo pāri kā pa galdu. Sākoties šaurajai trases daļai, Zeiza ir uz sekundi iestrēdzis krūmājā. Diemžēl visur ir savilktas lentītes un nav iespēju apdzīt tieši pāri kārkliem. Šis paralēlais sprintiņš ir lielisks jaunievedums, bet organizatoriem tomēr būtu jānodrošina apdzīšanas iespējas lielākajā trases daļā. Tā nu Zeizam te trešais rezultāts, mums loģiski – ceturtais.

Andrejs ir nikns uz visu pasauli, jo tehniskajās ķibelēs vaino pāragro startu, bet man ir citas problēmas. "Pildspalva" ko navigācijas planšetdatoram lieto "peles" vietā ir pārlieku jutīga. Mājās uz galda viss bija OK, bet auto, vai nu motora vibrācijas vai pirmsstarta stress, to padara par īstu spīdzināšanas rīku. Novicinot to pāri ekrānam atveras kādi pieci logi, kurus pēc tam minūtes piecas nevar aizvērt. Mums jādodas uz nākamā posma startu, par kura atrašanās vietu man zināms vienīgi tas, ka tā nav atvērtajā kartes lapā. Uz labu laimi veru vaļā apkārtējās kartes, jo tas nevarētu būt pārāk tālu. Bet "pildspalva" dara visu iespējamo, tikai ne to, ko gribu es. Mēģinām braukt kopā ar citiem sportistiem, bet atklājas vēl kādi slikti jaunumi. "Razdatka" ir drusku "uztūnēta" īpaši lēnai dubļu braukšanai, tāpēc uz asfalta pēc 40 kilometriem stundā, vairs nav iespējams salonā sarunāties, bet pie 45 auto jau liekas, ka sāk jukt ārā pa gabaliem. "Razdatkas" nomaiņa ir viens no tiem darbiņiem, kas laika trūkuma dēļ palika pat nepierakstīti garajā nepieciešamo pārbūvju sarakstā.5-Stiga-AE-050

Izbraukuši no pilsētas, konkurenti pazūd tālēs zilajās, bet mēs velkamies kā nolēmēti, vadoties pēc saules un izplūdes dūmu smakas. Ideāls sākums! Ar piecpadsmit minūšu kavēšanos esam ieradušies startā. Savu kārtu esam palaiduši garām, tāpēc mūs noliek malā gaidīt, kamēr startēs visi pārējie. Vismaz hronometrs ir uz brīdi apturēts. Nākamais posms ir brauciens pēc "leģendas" ar finišu jau bāzē. "Leģenda" ir atmiņas par mūsu sporta veida kopīgo bērnību ar rallijreidu. Sensenos laikos arī Dakāras iekarotājs Saukāns bija manāms Mazozolu "gonkās", kur "leģenda" bija galvenais navigācijas līdzeklis. Laikam ritot, ralijreids turpināja zemu lidot pa meža ceļiem, vadoties pēc organizatora dotajiem krustojumu zīmējumiem un izmērītajiem attālumiem starp tiem. Auto bija aprīkoti ar speciālām ierīcēm attālumu mērīšanai un visvisādām iespējām kļūdu dzēšanai un stūrmaņa dzīves atvieglošanai. Trofi reids drosmīgi devās dziļāk iekšā purvā, kur šīs ierīces zudēja savu jēgu. Ja pāris reizes nācās vinčoties ar riteņiem palīdzot, tad visas ierīces, kas skaitīja riteņa apgriezienus, uzrādīja kilometriem garu pārvietojumu, kaut gan patiesībā bija tikai pārbraukts pāri mazam grāvītim. Finālā trofi reidi pilnībā pārgāja uz GPS navigāciju un klasiskā "leģenda" kļuva par vēsturi. Bet tad, kāds izveidoja piedēkli GPS navigācijas programmai, kas ļauj uzskaitīt reāli nobraukto attālumu, un mīlētāji atkal ir sākuši šo pārbaudījumu iekļaut sacensību programmā.

Man riebjas "leģenda". Es to nevaru ciest. Ja GPS orientēšanās ir kā šahs ar pilnu informāciju – tu zini, kur atrodies, redzi, kur atrodas kontrolpunkti, vari plānot un kalkulēt, viss ir matemātiski precīzs un pārredzams. "Leģenda" ir kā pokers. 6-AndrisTu redzi tikai tās dažas kārtis, kas tev ir rokās. Vari tikai minēt, kurus krustojumus organizators ir uzskatījis par atzīmēšanas vērtiem, kurus vien par nejaušiem traktora riepu nospiedumiem. Brauc un pakausim kūpot rēķini bezgalīgi daudzos variantus, un nekad nezini, vai tu neesi jau sen kā kļūdījies. Ja ieraugi kādu slēpto (dokumentācijā neuzrādīto, bet dabā labi redzamo) kontrolpunktu, tad vari nopriecāties, jo par 90% tam vajadzētu nozīmēt, ka tu brauc pareizi. Bet ne vairāk kā par 90%. Sensenos laikos, kad jau bijām sabūvējuši Zebru konkurētspējīgu un mazāk kā par uzvaru vairs necīnījāmies, reiz braucām "leģendu". Braucam, braucam, satiekam pretī braucot savu tā brīža galveno konkurentu Māri Zvirbuli. Ha, hā – džeks apmaldījies! Visiem lielie prieki. Braucam tālāk un pēc brīža tajā pašā vietā satiekam Māri vēlreiz. Nu ir ziepes! Stājamies malā un liekam galvas kopā. No konkurentiem vienā mirklī kļūstam par sabiedrotajiem. Tur vienkārši bija liels skaists krustojums, kas pilnīgi atbilda organizatora zīmējumam un pa kuru vienreiz tiešām vajadzēja braukt. Bet aiz tā 20 metrus tālāk bija šaura sprauga krūmos pa kuru vajadzēja braukt otrajā reizē. Meklējām to tikai kādu stundu. Vai divas. Nervi beigti. Vai es jau neteicu? Man riebjas leģenda, es to vienkārši nevaru ciest!

Šoreiz, spriežot pēc daudzajām ceļa norādēm, ko organizators piezīmējis ceļa aprakstā, "leģenda" vedīs galvenokārt pa koplietošanas ceļiem, jo pļavās neviens nekādas ceļa zīmes neuzstāda. 7-stiga-trofi-EgilsTas nozīmē, ka visi brauks ar atļautajiem 70 km/h, bet mēs vilksimies apmēram divreiz lēnāk. Ap 40 kilometriem kopējā trases garuma, mūsu izredzes nav diez ko rožainas. Jau startā esam pārējiem iedevuši 15 minūšu handikapu. Sākums nav pārāk grūts, līdz nonākam vietā, par kuru pirms pāris stundām dalībnieku sapulcē organizators lika palabot krustojuma zīmējumu. Vairākas reizes tika atkārtots – krustojumā braukt taisni, tā ka pat pašiem aprobežotākajiem vajadzētu būt skaidrībai – šajā krustojumā tiešām jābrauc taisni. Var jaukt labo pusi ar kreiso, bet grūti sajaukt taisni ar kaut ko citu, jo nekā cita jau nav! Attālumi jau kādu laiku tā īsti neatbilst, bet visi krustojumi pirms tam bija jāpārbrauc taisni. Ja taisni, tad taisni, vēl jo vairāk, ka ir skaidri redzams, ka kādi 50 auto jau te ir braukuši. Nākamā norāde ir pie stigu krustpunkta plāksnītes pagriezties pa labi. Pāri purviņam aizbraucam līdz stigu krustpunktam. Plāksnītes nav.

Aizdomīgi. Bet pa labi kāds ir braucis. Braucam pa labi. Pēc 300 metriem ir norāde par kontrolpunktu, pie kura jāfotografējas. Ja nav kaut viena kontrolpunkta – nefinišs. Tātad, kamēr neesam atraduši, tālāk varam nebraukt. Brauc kaut vai pa taisno uz bāzi. "Gonka" beigusies. Vismaz šis posms. Izbraukājam stigu turp un atpakaļ, no kontrolpunkta ne vēsts. Tālāk būtu jābūt pagriezienam pa kreisi, bet tur it kā neviens nav braucis. Satiktā Krievijas ekipāža izlemj pagriezties pa kreisi vietā, kur it kā vajadzētu griezties pa labi. Andrejs grib braukt aiz viņiem, bet man ir cits plāns. Jābrauc atpakaļ līdz "labotajam" krustojumam un jāsāk meklēt no turienes. 8-Aldis-ToomeBraucam pāri purviņam otrreiz. Izbraucam krustcelēs un ieraugam kvartāla stigu plāksnīti, kas par vienu kārtas numuru neatbilst leģendā rakstītajam. Vai nu kāds ir kļūdījies pierakstot/pārrakstot ciparu, vai nu esam viena kvartāla attālumā no vajadzīgās vietas. Tikmēr piebrauc divas citas ekipāžas, kuras esam apdzinuši izmantojot riteņu izmēra pārsvaru. Viņi ir organizatora teksta maģijas varā un nolemj laimi meklēt virzienā "taisni". Tas izskatās tik pārliecinoši, ka nolemjam viņiem sekot. Braucam pāri purviņam trešo reizi. Šoreiz skatoties, kā apbraukt "mazos brāļus", iestiegam paši. Nākas lietot vinču tai paredzētajā nolūkā. Vēlreiz pagriežamies pa labi un visi kopā meklējam kontrolpunktu tur, kur tā nav. Pa to laiku, kamēr neesam šeit bijuši, neviens uz koka neko jaunu nav uzkrāsojis. 

Griežamies atpakaļ un braucam pa stigu pāris kvartālus uz priekšu, meklēt kvartāla numura zīmi. Diemžēl tai jābūt jaunā parauga, kādu mežā nav daudz, un kas neatbilst vecajai padomju laika numerācijai, kas redzama kartē. Atgriežamies stigu krustpunktā, kur Krievijas ekipāža nogriezās "leģendai" pretējā virzienā. Krēslo. Nav ideju. Sāk piezagties izmisums. Skatos kartē un pamanu, ka tuvumā esošā kontrolpunkta numurs sakrīt ar leģendā minēto. Līdz šim nebiju pievērsis uzmanību, ka ekrānā brīdi pa brīdim pazib kāds kontrolpunkts. Mazums, kādai citai klasei rīt te kaut kur tuvumā būs orientēšanās zona. Bet nu ir iemesls pabraukt uz to pusi, kur pirms laba laika devās Krievijas ekipāža. Jau tumsiņā, drusku pameklējot, atrodam kāroto. Nelaime tikai tāda, ka esam tam piebraukuši ne pa trasi. Drusku pavizināmies pa ceļiem, lai nevienam nebūtu mums nekas ko pārmest. Atrodam vajadzīgo kvartāla stigu plāksnīti un atšifrējam organizatora kļūdu. Krustojuma zīmējums bija visumā pareizs, tikai drusku sagriezies. Tā vietā, lai mums liktu to sīki pielabot, lai tas būtu nepārprotams, mums lika to radikāli izmainīt un no kreisā pagrieziena iznāca virziens taisni. Organizators sacensību dienā nav īsti pieskaitāms, jo viņš kā žonglieris virpina sev virs galvas duci bumbiņu un ik pa brīdim kāds piemet vēl pa kādai klāt. Neiedomājamākie jautājumi ir jāatbild un visvisādas problēmas jārisina tepat uz vietas un tūlīt, tāpēc mēs jau sen, bēdīgas pieredzes vadīti, esam nolikumā ierakstījuši, ka tas, ko organizators saka sapulcē, ir tikai informējošs un ieteicams. Bet atkal un atkal kāpjam uz tā paša grābekļa...9-Egils

Lai nu kā, mums "gonka" turpinās. Ir jau tumšs un, ja nebūtu šis jaunais formāts, kur klasiskā "leģenda" ir sajaukta ar GPS orientēšanos, varētu mest mieru. Malkas kaudzes, kas aprakstītas leģendā, ir aizvestas, līkumotos meža ceļus traktoristi izbraukājuši taisni un visos citos virzienos visai plašā rādiusā, staigājam ar lukturīti pa mežu, meklējot vietas, kur izbraukājuši citi sportisti. Ātrumu tas nekādi nepalielina. Beigu beigās izkuļamies uz asfalta, kur nepārprotami palīdz orientēties ceļa zīmes ar vietu nosaukumiem. Te mūs piemeklē jauna nelaime. Briesmīgajā kakofonijā, ko rada dažādie transmisijas agregāti, parādās jauns tonis un auto sāk pārvietoties ar rāvieniem. Pa tumsu nekādu kardānā iesprūdušu sprunguli neatrodam, tāpēc iztēlē parādās sabrucis gultnis un zobratu pāris, kas tikai laiku pa laikam saķeras sazobē. Nu gan vienreiz "gonka" ir beigusies. Laiks evakuācijai. Pirms brīža bijām asfaltētu ceļu krustojumā, uz kuru varētu pa telefonu izsaukt palīdzību, tikt līdz Alūksnei, kur gaida kravinieks, atbraukt ar to līdz sporta auto, uzkrauties un doties mājup... Bet, kamēr vēl kaut cik varam pārvietoties, dodamies uz augšminētajām krustcelēm, lai kaut cik atvieglotu visu šo procesu. Es pētu kartes un gatavoju instrukcijas glābējiem, Andrejs mēģina auto pārpaliekas ar gara spēku pārvietot dažus kilometrus līdz lielceļam. Nonākuši nodomātajā vietā, konstatējam, ka auto gaita ir izlīdzinājusies un tehniskā problēma ir atrisinājusies pati no sevis. Šīs sporta mašīnas, kas būvētas braukšanai vien dažas stundas gadā, reizēm tā mēdz parādīt raksturu un pašas pieņemt lēmumus sacensības turpināt. Mums atliek vien pievienoties.

Nu sākas sacensības ar laiku. Ir palikusi apmēram puse distances un apmēram puse no kontrollaika. Ja izdosies nenomaldīties, tad mums ir cerības noturēties. Slikti atceros šī nakts murga beigu daļu. Kaut kur malāmies pa visādiem neceļiem. Laiks gāja uz beigām un ik pa laikam atkal bija jānogriežas no koplietošanas ceļiem uz kaut kādām meža stigām, kur orientēšanās ir vēl par kārtu grūtāka. Nevadāmais navigācijas "kompītis" sadomāja no kartes pāriet uz aerofoto, kas mežainajā apvidū nozīmēja nogriezt mums vēl 80% no kartē pieejamās informācijas. Kratoties pa neceļiem ar pārlieku jutīgo "pildspalvu" es šo niķi nevarēju koriģēt. Balva par šīm mocībām bija finišs. No atvēlētajām sešām stundām bijām iztērējuši praktiski visu, bet iekļāvušies laika normā. Pāris ekipāžas pat vēl nebija finišējušas. Acīmredzot viņiem bija gājis vēl jautrāk. Ja tas vispār ir iespējams. Vai es jau teicu, ka es nevaru ciest "leģendu"? Varu atkārtot.10-Egils

Uz brīdi pieveram acis viesu mājā un jau jāceļas, lai gatavotos sestdienas pārbaudījumiem. Mūs gaida divas orientēšanās zonas un pa vidu mazs džipu sprintiņš. Tas viss rokas stiepiena attālumā no bāzes Lukstu ezera malā. Ierodamies startā laicīgi. Saplānoju maršrutu. Visus kontrolpunktus var "savērt" divās cilpās, iznāk tāds kā klasiskās orientēšanās astotnieks. Fakts, ka dabā ne vienmēr cilpas ir līdz galam izbraucamas, neko daudz nemaina. Princips saglabājas. Apvidus ir apmēram zināms no iepriekšējiem gadiem, protams, vietām svaiga mežistrāde ir ieviesusi savas korekcijas. Kaut kur izrakti jauni grāvji, kaut kur mežinieki ar zariem "nobruģējuši" ceļus. Bet, kas kvadracikliem ir īstas mocības, TR3 ir gandrīz kā lielceļš. Orientēšanās zonā ir grūti braukt pirmajam un lauzt ceļu pārējiem. Katrs kontrolpunkts ir drusku jāpameklē, jāizvēlas pareizā trajektorija. Tas viss prasa laiku. Noķeram un apbraucam iestigušu igauni. Mūs noķer Edvīns un kopā noķeram Zeizu. Tas nozīmē, ka esam uzņēmuši labu tempu. Kopā fotografējamies pie pirmajiem kontrolpunktiem. Tālāk mēs aizbraucam pa mazo loku, pārējie acīmredzot pa lielo, jo mežā esam vieni. Laiku pa laikam pretī brauc kāds konkurents, bet pārsvarā esam vientuļi. 11-JanovsTas nav pārāk labi, jo konkurence palīdz uzturēt augstāku tempu. Tiesa, pēc visai bēdīgā vakardienas starta, it kā nav daudz uz ko cerēt, bet visa cīņa vēl tikai priekšā. Pabeidzam pirmo grupu un izlaužamies no meža ļoti pazīstamas upes malā. Te mūs gaida otra kontrolpunktu grupa un finišs. Pašā tālākajā galā Austris, kājām ejot, ielicis dažus kontrolpunktus krūmu biezoknī. Redzamība nulle, ātrums nulle komats štrunts, laužam krūmus, kamēr navigācijas bultiņa kartē saskaras ar kontrolpunkta rimbulīti. Tad kāpjam ārā skatīties, kurā krūmā iekārta vajadzīgā plāksnīte. Mēs te esam pirmie! Tas nozīmē, ka viss nupat tikai sākas! Izbraucam klajākā vietā un pie kārtējā kontrolpunkta satiekam Zeizu un igauni. Viņi vēl tikai dodas krūmu virzienā! Mums palicis kilometrs līdz finišam un kāds pusducis kontrolpunktu. Pusstunda kontrollaika. Ir visas iespējas pacīnīties par uzvaru šajā orientēšanās zonā!

Divi no atlikušajiem kontrolpunktiem ir upes vidū. Nav daudz tādu horizontāli pāri upei augošu koku pie kā fiziski piestiprināt kontrolpunktu plāksnītes, tāpēc šīs vietas atkārtojas gads no gada. Ar vairākām dažādām mašīnām braucot, tie nekad nav sagādājuši problēmas. Pirmo paņemam bez īpašām grūtībām, bet pie otrā sākas rokenrols! Koki ir patālu no upes un trošu pagarinājumu vietā tagad ir modē vadāt līdzi arklus. Savukārt arklam Andrejs esot drusku saīsinājis kātu, lai to būtu ērtāk nostiprināt uz auto. 12-JanovsAcīmredzot šīs sīkās izmaiņas konstrukcijā ir bijušas būtiskas, jo arkls slīd paralēli virsmai un neierokas pietiekami dziļi, lai spētu izcelt auto no upes. Braukājam pa upi labākas vietas meklējumos, un velkam pļavā dziļas vagas. Kriksīti kūtsmēslu un kartupeļu lauks gatavs! Nekad neesmu varējis saprast, kāpēc daži TR3 vadā līdzi trepītes. Pagājušo gadu ar Open klases mašīnu, mēs šeit tieši pa trepītēm izcēlām priekšējos riteņus no upes un tad jau vajadzēja tikai mazdrusciņ pavinčoties, lai atgrieztos pļaviņā. Trepītes mums ir – tikai kraviniekā (bāzē). Tik pat labi tās šobrīd varētu būt uz mēness. Tagad būtu tā reize, kad trepītes noderētu arī TR3. Tā nu notērējam visu atlikušo kontrollaiku, braucot ārā no upes. Atlikušajiem kontrolpunktiem nākas braukt garām, jo pēc kontrollaika beigām vairāk zaudētu, nekā vinnētu tos ņemot. Igaunis, kas piebrauca pie upes reizē ar mums, neriskēja braukt upē un paņēma pļavā esošos vieglos punktus, rezultātā ir dabūjis četrus punktus vairāk un vietu mums priekšā. Nu ko – šādu situāciju nav iespējams modelēt nekādos treniņos. To var piedzīvot tikai "gonkās". Nākamreiz "labajai fejai" vajadzēs izdomāt jaunas lamatas!

Nākamais posms ir džipu sprintiņš pamestā smilšu karjerā. 13-Aldis-ToomeVisa "odziņa" ir sastumtā virskārtas kaudze, kam otrā pusē ir izrakta padziļa bedre. Iznāk gabaliņu braukt tieši debesīs un tad pēc atmiņas starp kokiem trāpīt lejup braucamajā vietā. Sīka kļūdiņa – un vieta pāris kūleņiem. No augšas izskatās pretīgi, no lejas arī. Bet skatītājiem jau patīk! Jābrauc divi paralēli apļi – viens pa iekšmalu, otrs pa ārmalu. Mums jāskrienas ar Edvīnu. Viņam mašīna ir pusmetru zemāka un vizuāli daudz piemērotāka šādiem vingrinājumiem. Nesanāk daudz laika pētīt trasi, jāstartē. Pirmo reizi braucot stāvā vieta ir nedaudz zemāka. Bet braucot kalnā priekšējie riteņi atraujas no zemes. Tā nav laba zīme. Izsaku nopietni domātu priekšlikumu pilotam, otrajā aplī tā neriskēt. Tālāk braucot galvenā problēma ir atrast pareizo ceļu. Trases ierobežojošās lentītes ir saraustītas un pārsietas diegam līdzīgā formā. Garā auto bāze te nav nekāda priekšrocība. Andrejam ir ko pasvīst. Vienā elpā ielidojam finišā. Edvīnu nekur neredz. Bet viņam taču vajadzētu būt te! Tomēr nav. Kamēr meklēju Edvīnu, jau sāk nākt klāt apsveicēji. Pretēji gaidītajam kūlenim Andrejs ir uzstādījis otro labāko dienas laiku. Ar tik garu un augstu mašīnu šaurajā un līkumotajā trasē, tā nav joka lieta.

Nu ko, apetīte rodas ēdot. Šai dienai atlikusi otrā orientēšanās zona tās pašas upes pretējā krastā. Gribas beidzot parādīt rezultātu. Nopietni gaidām startu. Tikmēr pienāk ziņas no trases – viens igaunis ievēlies upē, otrs aizbraucis viņu čakarēt ārā. Brunis kaut ko stāsta par veco, labo Mazozolu braslu. To braslu pa desmit gadiem, kā sunim blusu. Brauksim, tad jau redzēs. Startējam, netiekam līdz igaunim un es to pamanu. Jā, te tā ir – Edvīna Bauera vārdā nosauktā upes šķērsojuma vieta.14-Aldis Toome Daudzas reizes te ir bijis starts vai finišs, vai vienkārši skatītājiem pilna vietiņa. Igaunis laikam gan nav braucis vecās Mazozolu "gonkas", tāpēc meklējis laimi 50 metrus tālāk. Un izrādījās par dziļu. Bet nav laika iedziļināties citu nelaimēs, braucam meklēt savējo. Sākums ir tīri labs, bet tad tas notiek. Piebraucam pie kārtējā kontrolpunkta. Salonā ielien paresns zara gals, ko jau aplauzījuši visi iepriekšējie braucēji. Ar milzu piepūli izgrūžu nelūgto viesi no auto. Bet jākāpj ārā fotografēties. Kamēr tieku atpakaļ salonā, Andrejs ir pastumdījies turp – atpakaļ, lai tiktu laukā no pančkas. Paskatos uz "kompīti", bet tas mēģina restartēties. Izrādās, ka sprungulis ir izlauzis GPS antenu no USB ligzdas. Plastmasas gabaliņš, kam bija jānotur četri kontaktiņi savās vietās ir pazudis. Tagad katru reizi iespraužot antenu, tur kaut kas saiet uz "īso" un "kompītis" atkal restartējas.

Jauki! Orientēšanās zonas pašā sākumā esam palikuši bez galvenā rīka. Mums ir palikusi vien papīra karte un daudzas zālē iebrauktas rises. Par laimi te jau pāri "gājuši" vai visi sacensību dalībnieki. Orientēšanās zona ir garenā un šaurā pļavas strēmelē gar upes malu. Nedaudzie dabīgie orientieri šajā gadījumā ļauj puslīdz sakarīgi atrast kontrolpunktus, tomēr dažos gadījumos tie nelīdz. Aizkuļamies līdz tālajam galam savācot vairumu kontrolpunktu. Kļūst skaidrs, ka nevaram savākt visu. Esam priekšā visiem, kas aplūzuši, bet nevaram cīnīties ar tiem, kam viss kārtībā. Metam mieru, lai gatavotos nākamās dienas cīņām.15-Andris

Svētdiena pienāk ar pirmo divu dienu rezultātiem. Par spīti visām ķibelēm esam piektie. Vien dažus punktus aiz igauņiem. Teorētiski varam pat pacelties uz trešo vietu. Bet tas nozīmē, ka divreiz jāapdzen Zeiza. Zinot, ka viņš šādus vingrinājumus bieži vien uzvar, cerības ir diezgan vājas. Aiz mums ir krievi, bet jācer, ka mazie Krievijas tehniskajiem noteikumiem atbilstošie ritenīši neļaus viņiem mūs apdzīt. Paredzēti divi braucieni pa ielentotu dubļu apli. Būs jāiespringst! Starts ir kopvērtējuma vietu secībā ik pa minūtei, tātad atliek vien noķert divus priekšā braucošos un kopā ar viņiem finišēt. Apdzīt pat nav obligāti. Uz papīra izskatās visai vienkārši. Dabā traucē vien kriksītis dubļu un daži tajos augoši koki...


Startējam. Pēc mirkļa esam pie pirmajiem dubļiem. Var redzēt vēl līderu pēcpuses, bet mūsu iepriekš izvēlētā ideālā trajektorija ir brīva. Izrādās, ka tik ideāla tā nemaz nav. Nākas likt lietā vinču. 17-AldisTikmēr krievi un pat leiši aizbrauc mums garām pa vienīgo brīvo spraugu starp kokiem. Izpētot trasi nelikās, ka te būtu ieteicams pat mēģināt, bet tomēr ir. Tālāk nākas braukt aiz leišiem. Tas ir kā tā minūte tualetes durvju nepareizajā pusē. Mēs varētu braukt drusku ātrāk, bet tur, kur ir daudz maz braucams, trase ir bez apdzīšanas iespējām. Nākas gaidīt, kamēr šie kaut kur iestrēgs. Viss ir tik slikti, cik slikti vien var būt. Mums vajadzēja divus apdzīt, bet esam divus palaiduši garām. Trases "odziņa" ir iebraukšana upē pa gandrīz vertikālu sienu divu auto garumā. Visi laižas lejā ar vinču atsienoties pret koku, lai nesanāktu kūlenis pāri snuķim. Bet vakar pa tādu pat nogāzi sprintiņā mēs braucām pat divreiz un viss beidzās labi. Tā ir mūsu iespēja. Kamēr pārējie piņķerē troses, lai piesietos, un lejā tās atkal savāc, mēs mēģināsim bez drošināšanas. Mirklis izbaiļu un esam lejā! Izbraucot no upes, jau esam leišiem blakus, un, kamēr šie savāc trosi, arī garām! Tagad tikai neatlaist! Nākamajos dubļos jau varam redzēt igauņa pēcpusi. Ideālajā trajektorijā stabili uz palikšanu ir iekārtojies kāds no atpalicējiem, pārējie laužas garām, kā nu kuram gadās kāda brīva vieta. Applūdušais alksnājs pildās ar motoru rēkoņu un nostieptām trosēm. Apli pēc apļa igaunis tuvojas un tad esam no dubļiem ārā pirmie! Tas nozīmē, ka jau minūti priekšā!18-Eve

Un tad tas notiek! Trīs reizes iebraucām upītē (vai iegāzāmies) bez lielām problēmām. Ceturtajā reizē izkāpju paskatīties un skaļi noziņoju, ka nekā jauna te nav! Braucam lejā. Nez kāpēc, iekāpis atpakaļ auto, es piesprādzējos. Tālāk viss notiek tādā kā paātrinājumā. Pēkšņi pa vaļējo durvju aili gāžas iekšā milzīgs smilšu blāķis! Tad es pamanu, ka mana kāja ir uz zemes un auto tūlīt tai uzkritīs virsū. Nepaspēju kāju pavākt malā, kad pāri man nobirst kaut kāda krusas sauja, kas tuvumā aplūkota izrādās vējstikla lauskas. Tad garām aizlido Andrejs. Paspēju nobrīnīties, cik maz vietas gan vajag pilotam, ja viņš tā kārtīgi savelkas kamolā. Andrejs izslēdz dzinēju. Es palūdzu viņam nokāpt no manām kājām. Izrādās, zem manas pēdas ir mīkstas džipu saraktas smiltiņas un auto to ir tikai maigi piespiedis. Abi izlienam no kabīnes un palūdzam skatītājiem auto atkal apgāzt ar riteņiem uz leju. Pēc mirkļa dzinējs iedarbojas un skatītāju gavilēm skanot "gonka" turpinās. Esam palikuši bez vējstikla. Bet tas ir drīzāk pat ieguvums. Logu tīrītājs mums bija tikai viens un vējstikla gaisa pūtējs, ko latvieši sauc par "pečku", tikai projektā, tāpēc pēc katras pabraukāšanas pa upi logs aizsvīda un no ārpuses noklājās ar necaurredzamiem dubļiem. 19-AndrisPēc upes bija krosa posmiņš pa priežu jaunaudzi, ko nācās braukt vairāk uz labu laimi. Man, kā jau stūrmanim, dubļu aplī rokas bija pārāk netīras, lai pat mēģinātu grābstīties ap logiem. Tāpēc Andrejam bija logs jāmazgā pašam ar ūdeni no pudeles. Labi, ja bija jāvinčojas, tad, kamēr es savācu trosi, Andrejs varēja patīrīt logu, bet, ja izdevās no upes izlekt gaitā, nācās mazgāt logu braucot. Tagad drusku jāsargājas no priežu zariem un gaisā lidojošiem dubļiem, toties ir iespēja redzēt! Bez turpmākiem starpgadījumiem tiekam līdz finišam.

Pirms pēdējā un izšķirošā brauciena, līderu grupa ir sadalījusies divos trio. Pirmie trīs ir stabili atrāvušies un savā starpā dalīs medaļas. Mēs esam ceturtie, bet turpat uz papēžiem min krievi un igauņi. Visu noteiks šī brauciena vietu secība. Tik pat labi varam palikt arī sestie. Par laimi, vairs nebūs jāizaicina liktenis iebraucot upē, jo šoreiz trase būs jāveic pretējā virzienā un pa stāvo sienu vinčā jārāpjas augšā. Toties konkurenti tagad mīs mums uz papēžiem ar minūtes intervālu – viena lieka vinčošanās un varēsim skatīties uz ceturto vietu no mugurpuses.20-Andris-Eglitis

Šoreiz labā feja mūs sagaida jau pašos pirmajos dubļos. Kaut kur zem biezās dubļu kārtas metrīgais ritenis ir aizķēries aiz koka saknes un vinčojoties ar paukšķi pārtrūkst trose. Kamēr sasienam atlikumus un pārāķējamies caur bloku, krievi lēnām aizšļūc mums garām. Labā ziņa, ka nekur nemana igauņus. Viņi jau iepriekšējā brauciena finišā izskatījās tā kā aplūzuši, jo nebrauca nākamajā aplī, kaut gan kontrollaiks vēl to atļāva. Jādomā, kaut kāda tehniska ķibele. Toties krievs ir par 20% vieglāks par mums un mazais auto sarežģītajā trasē ir acīm redzama priekšrocība. Mums atliek braukt aiz viņa un cerēt, ka būsim izturīgāki. Bet jau otrajā aplī izrādās, ka liktenis ir lēmis citādi. Pa trofi reidu izpratnē lēzenu vietu laižamies iekšā upē, bet auto ar rāvienu iestrēgst risēs. Andrejs paskatās un kārtējo reizi saka, ka "gonka" beigusies. Izkāpju un redzu bēdīgu skatu: priekšējais ritenis ir nostājies perpendikulāri auto un dubļu blāķī ap "stupicu" gluži kā vaļēja brūce rēgojas eļļaini spīdīgas detaļas. Garām nesteidzīgi dodas krievi. Paspēju viņus apsveikt ar godam izcīnīto ceturto vietu.21-Andris Eglitis

Tā nu uz drusku bēdīgas nots mums beidzās "Stiga Trophy". No otras puses, ar tik "jēlu" auto trīs dienas skrieties ar Baltijas spēcīgākajām ekipāžām, turklāt ar salīdzinoši labiem rezultātiem, bija kaut kas vienkārši neticams. Drusku pietrūka veiksmes, lai reāli pacīnītos par medaļām. Bet tā jau būtu vienkārši nekaunība. Sportiska nekaunība, bet tik un tā nekaunība. Kaut kas jau ir jāatstāj arī nākamajai reizei. Agri vai vēlu tāda pienāks.

Atkal dubļos,
Indulis Vīdušs
2012.g. augusts

 Atbalstītāji

 

 

 

ALŪKSNES NOVADS

 

 

 

 

 

    

 

 

RMS logo

 

Midland

 logo-4plus

 

 rubate

esc logo krasu

 

ISOVER logo

Klātienē 46 viesi

4x4sport_lv Harijs Sils ceļo. Skaisti! https://t.co/Q2wOdp1OqE
4x4sport_lv Daudz laimes, Latvija!! ;) https://t.co/hW8IFygAXV
4x4sport_lv Noteikti noskaties! :) Lielisks promo video "made by @mareksivans" par Trofi reidu braucējiem E.Vansoviču / A.Melni http://t.co/pE5rYt4IZE
Find us on Facebook
Follow Us